Izstāde „Kur paliek cilvēks?”
Latvijas Mākslinieku savienības muzeja darbu izstāde
Izstādē eksponētie Latvijas Mākslinieku savienības (LMS) muzeja darbi radīti laika posmā no 1960.gadu vidus līdz 1980.gadu vidum, kad mākslinieku radošā darbība bija pilnasinīga un spraiga: aktīva dalība izstādēs, nemitīgi meklējumi un vēlme realizēties. „Hrušāova atkusnī” mākslinieki, pārvarot laikmeta padomisko diktātu, skolas uzliktos tematiskos un mākslinieciskos „rāmjus”, bet saglabājot profesionalitāti, pilsonisko gaumi un latvisko mentalitāti radīja citādus stilistikos risinājumus. Mākslinieki, intelektuāļi, radošās inteliģences pārstāvji meklēja savpatnību un savstarpējā radošā sāncensībā norobežojoties no padomju mākslas oficiālajiem uzstādījumiem, emocionāli bagātajā dažādībā atrada savu nostāju, dažkārt melanholisku un atsvešinātu no ārpasaules norisēm, kuru spēja atspoguļot mākslā.
Latvijas māksla 20.gadsimta 50.-60.gados ir emocionāli spriega ar monumentālu vērienīgumu, kas pauž laikmetam nozīmīgas tēmas, bet jau 20.gs. 60.gadu vidū mākslā pausto romantisko patosu nomaina romantiskā atsvešinātība, un it sevišķi tas attīstās glezniecībā. Vēso toņu tonalitātē mākslinieki it kā „auksti” noskatās laikmeta norisēs, kur joprojām pilsoniskā apziņa aktīvi tiek kairināta arī ar strēlnieku, revolūcijas un kara tēmām. Mākslinieki savu rezignēto nostāju un attieksmi pauž klusās dabas, ainavas, portretu žanru darbos.
20.gs.70.gados mākslā parādās realitātes interpretācija, kuru katrs mākslinieks atspoguļo savā mākslas valodā, un bieži vien sižets ir autora domas paudējs, nevis dabas nogleznojums. Izstādē redzama katra autora meklējumi norobežoties no brutalitātes un politiskā rupora „žņaugiem”. Georgs Šēnbergs kluso darbu ziedu gaisīgumā grib atkal justies kā bērnībā, kad apņem naivums un neviltots prieks. Savukārt Juris Baklāns glezno savu ģimeni, kas sāk iedzīvoties jaunajā daudzstāvu ēku rajonā, kur spēj saskatīt arī kādu romantisku noskaņu, bet Vija Maldupe mēģina attālināties caur renesanses lirismu. Miervaldis Polis, Jānis Anmanis „bēg” vēsturē, gleznojot attiecīgā laikmeta personāžus vai priekšmetus, bet Juris Dimiters noraidot emocionalitāti ar fantāzijas un paradoksu palīdzību caur plakātisku formu rāda mums bezpersonisko apkārtējo vidi.
Izstādes galvenā ekspozīcija rosina domāt par laiku, kas kā „vilciens” mūs strauji ved, un mēs ātrumā noskatāmies uz norisēm, kas traucās garām. Tam laikam raksturīgās tēmas un mākslinieciskie līdzekļi akcentēti uzrādot Semjona Gelberga darbu „Pēdējā granāta” (1970) un Dž.Skulmes „Mirušo piemiņai” (1968), kas ir kā 20.gs. otrās pusē mākslā nozīmīgas „stacijas” un arhitipi. Savpatnā mākslinieku domāšana un spēja to iemiesot materiālā, nezaudējot pārliecības spēku, izkopjot tonālās gradācijas un saglabājot noturīgu profesionalitāti, rosināja jautājumu loku: KUR PALIEK CILVĒKS?
Teksta autore: mākslas zinātniece Baiba Guste
Izstādes koncepcijas autors: tēlnieks Igors Dobičins
Izstāde atvērta līdz 29.jūlijam 2015.gadā
Latvijas Mākslinieku savienības galerija
Darba laiks: P, O, T, C, P, S, Sv 12.00 – 17.00
Latvijas Mākslinieku savienības muzejs
Rīga, 11. novembra krastmala 35, 3.stāvs
Darba laiks: P, O,T, C, P 12.00 – 17.00
Jānis Pauļuks