ATMIŅAS PAR NĀKOTNI - Georgs Smelters
ATMIŅAS PAR NĀKOTNI
„Zīmējums ir mākslinieka sakne, tā ir viņa dzīvība” − tik smaga un reizē tik apbrīnojamai skaidra un vienkārša ir GEORGA SMELTERA atziņa. Tā izauklēta teju piecos gadu desmitos, kopš viņš darbojas mākslā, ieskaitot te arī mācības J.Rozentāla mākslas vidusskolā (beidzis 1961) un studijas Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļā (beidzis 1970).
„Zīmējums ir mākslinieka ceļvedis, mākslinieka grēksūdze. Zīmēšana ir pilnīga koncentrēšanās, tā ir nežēlīga paškritika.” Tik viedas atziņas, trīs gadu desmitus būdams pedagogs Latvijas Mākslas akadēmijas Zīmēšanas katedrā, profesors Smelters licis pie sirds saviem audzēkņiem − topošajiem māksliniekiem.
Pirmie Smeltera darbi, kas parādās jauno mākslinieku un citās lielās kopizstādēs, ir spožas grafikas lapas, pārsvarā litogrāfijas un serigrāfijas (sietspiedes) tehnikās. Žilbinošs neskartas lapas baltums pret sulīgu vai bezdibenīgi samtainu melnumu mākslinieciskā tēla atveidā. Tam laikam (20.gs. 60./70.gadu mijai) neierasta kompozīcija − vienlaikus lakoniska un gleznieciski vējainas kustības pilna. Tais laikos un vēl vairākus gadu desmitus uz priekšu oficiāli neatzīta un nepieņemta (arī burtiski − noraidot tādu darbu eksponēšanu izstādēs) tēlu izveide, tik ļoti pietuvinot skatu objektam, ka tas sāk zaudēt tiešas realitātes īpašības, pārtop jaunā kvalitātē − vispārinājumā, kas robežojas ar abstrakciju. Grafikā ar kaut ko tādu tolaik grūti izlauzt ceļu. Gunāra Kirkes mudināts, Smelters tam visam pielietojuma iespējas atrod un iestiprina plakātā − mākslā, kas viņu nopietni saistījusi jau kopš Rozentāla skolas laikiem.
Izcilas zīmētāja dotības, īpašs gleznieciskums − krāsu dzidrumā, skaņojumā, aizvien it kā spirgta vēja pilnā uzlicienā, caur to paustā, bet no mākslinieka personības izrietošā emocionalitāte ir īpašības, kas Smelteram nodrošina stabilu vietu starp izcilākajiem latviešu plakāta meistariem 20.gs. 70. un 80. gados − tieši šī mākslas veida spožākā uzplaukuma posmā Latvijā. Un tā − kopā ar Gunāru Kirki, Laimoni Šēnbergu, Gunāru Lūsi, Ilmāru Blumbergu, Juri Dimiteru, vēl citiem − Georga Smeltera vārds kļūst plaši pazīstams ne vien toreizējā Padomju Savienībā, bet visas Eiropas un pasaules plakāta mākslā.
„Nereti mēs atceramies kaut ko vienu, kas uz laiku laikiem saistās ar mākslinieka vārdu” saka gleznotāja Džemma Skulme. „Georgam tāds ir plakāts ar bērnu un zemeslodi” (Starptautiskais bērnu aizsardzības gads, 1978). Bet vajag tikai sākt atcerēties (un šī izstāde dod šādu iespēju): ellīgi izaicinošais gailēns ( Jauno mākslinieku izstāde, 1972), neatvairāmā muļķa aita (Gājēji? Un tu...!, 1978) valdzinoši dzidrie krāsu laukumu pludinājumi un caurspīdīgās ūdens lāses akvareļu izstāžu plakātos, elegantās, noslēpumaini līganās jaunās dāmas modes plakātos un vēl, un vēl. Ar latviešu modes mākslu Smelters bijis cieši saistīts gadu desmitiem, un, pēc dažu speciālistu domām, viņa izsmalcinātā gaume un inteliģence noteikušas ne vien savulaik populārā žurnāla Rīgas modes seju, bet kādā mērā arī latviešu tērpu dizaina attīstību izsmalcinātas elegances virzienā vispār.
Zīmētāja talantu māksliniekam ir iespēja īpaši atraisīt divu gadu (1981 − 1982) stažēšanās laikā Itālijā, Romas Mākslas akadēmijā. Viņš iemācās itāliešu valodu, apceļo zemi, aplūko simtiem seno mākslas pieminekļu un rada veselu sēriju lielisku
vijīgas melnas līnijas zīmējumu un serigrāfiju. Vienlaikus top arī izmēros nelielas, attēlojuma tiešumā un jūtīgā krāsu izsvarojumā valdzinošas eļļas glezniņas (Senās Romas tilts, Villa Abamelek, Senā Roma u.c., visas 1982). Vēlāk šis pieredzes uzkrājums savdabīgā veidā izlejas jaunos plakātos (Klusā daba no Latvijas Aizrobežu muzeja fondiem, 1982, u.c.), tostarp uz reālistisku zīmējumu balstītajā mākslinieku portretu sērijā (Leo Svemps, Ilmārs Blumbergs, Maija Tabaka u.c., visi 1987).
Lielais pārvērtību laiks − 90.gadi − pārsvaro un sagriež arī Georga Smeltera dzīvi un mākslu. Kopš tā laika viņa darbība ievirzās divās diezgan atšķirīgās gultnēs. Jaunībā īstu piepildījumu neguvusī vēlme radīt atraisītas, ekspresīvas abstrakcijas tagad gūst piepildījumu brīvos, vieglos, rūpīgi komponētos gleznojumos uz papīra − reizē abstraktos un iztēli rosinošos. Pamatā paturot mākslinieka rokas izkoptās prasmes, tikai kā tehnisku līdzekli kompozīcijas noslēgumposmā Smelters te izmanto datoru. Otra darbu grupa un iztikas avots māksliniekam ir pasūtījumi dizaingrafikā − pastmarkas, emblēmas u. tml.
„Māksla ir ideālu apliecinājums.” Ar tādu domu, likteņa atvēlēto iespēju robežas nereti iecirtīgi pārkāpdams, joprojām strādā Georgs Smelters.
Rūta Muižniece
