BIRUTA STAFECKA
„MANA KREISĀ ROKA IR MANA LABĀ ROKA”
Birutas Stafeckas daiļradē būtiska nozīme ir daudzpusīgam un daudzslāņainam lietu redzējumam. Tas nav tieši tverts realitātes atspoguļojums, bet gan gleznās iemiesots priekšstats par esošo un intuitīvi sajūtamo. Izslēdzot samākslotu vai konceptualizētu saceri, māksliniece paļaujas brīža piedāvātajām nejaušības iespējām, kas ļauj saskatīt ne tikai priekšmetiskos elementus, bet arī tos vienojošo saistību un citu esību. Birutas Stafeckas pasaule gleznās atklājas caur jūtīgi tvertiem tēliem, par pamatu idejas paušanai izmantojot cilvēka, bieži vien sievietes siluetu, kā tas sniegts risinājumos „Maiguma treniņš Oktobrī”, „Romantikas pieši”, „Nē – nebūt Ievai”. Nereti tēlojuma valodai nav nepieciešama sasauce ar realitāti, tā pāriet tēlos, kas nesniedz tiešu priekšstatu par cilvēciskajai redzes pieredzei zināmām lietām. Pāri visam esoša ir autores tiecība izprast dzīvības jēgu. Nav svarīgi, vai šis jēgas apliecinājums tiek rasts cilvēciskota tēla aprisēs vai asociatīvā simbolu valodā, kurā par izteicēju var kļūt laika ritējuma cikli, jūtu nianšu vai dabas motīvu vizualizācija, kā tas parādās darbos „Līdzināties – dzīvot”, „Piena ceļš un ķīseļa krasti”, „Pazaudētais simbols”, „Saulgrieži”, „Cietīsim skaisti”, „Laika elkonis”. Birutas Stafeckas tēli eksistē nesaraujamā harmonijā ar apkārtējo telpu, tie saplūst, pāriet viens otrā, atklājoties kā nedalāmai vienībai. Tā ir harmonija, kurā materiālais nevar pastāvēt bez garīgā, kurā ķermeniskais ir tikai daļa no absolūtā kopuma. Birutas Stafeckas tēlotā pasaule ir vienotā saskaņā eksistējošs veselums. Caur realitātes un netieši tveramā saspēli, pietuvināta un attālināta skatījuma meklējumiem Biruta Stafecka tiecas atklāt cilvēciskā jēgu un pietuvināties būtiskajam.
Mākslinieces kolorīts, daudzslāņaini uzliktās krāsu nianses un jūtīgais uzliciens raksturo mākslinieces rokraksta savdabību. Ar krāsu slāņu atsegumiem tiek iegūts tonālais dziļums, ekspresija nereti atsedzas smalkos faktūru variējumos vai triepiena veidā. Tēli iegūst aprises definējošās, reizēm telpā izgaistošās līnijās. Idejiskajā un tēlojama saskaņā atklājas autores attiecības ar mākslu, kas definētas gleznā „Mēs abas ar krāsu”.
Mākslas zinātniece Diāna Rutkovska
