Replikas. Mārīte Kluša
Atpazīstamākais mākslinieces veikums ir tehniski filigrāni lielformāta tušas zīmējumi, kas mūsu mākslas kopainā spēlē nozīmīgu lomu, jo ir vieni no interesantākajiem latviešu grafikas sasniegumiem. Ar smalku štrihu noklātās lielās lapas ir tik smalkas, ka pirmajā acu mirklī šķiet- zīmējot māksliniecei ikviens mirklis sašķeļas divās daļās un visa pasaule kļūst par tādu kā niansētu melnbaltu spoguli, kurā atspoguļojas gan mūsu ikdiena, gan, uzdrošinos teikt, debesu valstība. Vienkāršos motīvos uzreiz var noprast, kas ir mūsu dzīves lielākā problēma, un varbūt katrs skatītājs individuāli var saprast savu gaišāko un tumšāko gadījumu. Visos darbos Mārīte Kluša izceļ koka, ceļa, mājas un sienas ar grafiti uzrakstu vai vēl kāda cita fragmenta daļu, bet pārējās detaļas ar tušas štrihojumu tiek it kā ietītas, pat paslēptas tumsā. Šādi veiksmīgi tiek rosināta skatītāja iztēle un radīts noslēpumainas intrigas iespaids. Tas ir efektīgs paņēmiens, lai raisītu emocijas par dzīves pretstatiem. Visos tušas zīmējumos ir izteikts balanss starp gaišo un tumšo, un tomēr šķiet, ka vairāk māksliniece aicina ikvienu ielūkoties savā satraukuma neziņā un neapjaustajās bailēs, pārdomās un skumjās, siltuma izjūtās un atmiņās. Izteiktais pretstatu līdzsvars darbos izspēlē vēl vienu aspektu. Eksistenciālu pretstatu īstumu un pamatīgumu māksliniece atrod iņ un jaņ principā pamatotā pozitīvās un negatīvās enerģijas saspēlē. Gaišais (baltais) darbos ir kā valdošais, aktīvais princips jaņ. Vīrišķais, gaišais, sausais elements, kas parasti saistās ar debesīm. Melnais kā iņ ir pasīvais, sievišķais, tumšais, mitrais, vēsais elements un tas atbilst zemei. Baltais un melnais kompozīcijās savstarpēji cīnās, taāu netiecas viens otru iznīcināt. Tādēļ māksliniece strādā it kā melnos un baltos pasteļtoņos, neizmantojot galējus kontrastus. Panākot izteiksmību ar minimāliem līdzekļiem, kas tiek sasniegti ilgā un pacietīgā darba procesā, attīrot visu lieko. Te liela nozīme ir gan dažādam štriha virzienam no vertikāla līdz horizontālam, gan štriha tonālajai intensitātei, veidojot perspektīvu, gan harmoniskam asimetrijas un simetrijas pretstatam.
Filigrānie darbi demonstrē gan grafiķes augsto tehnisko meistarību, gan pasaules skatījuma modeli – maksimāli piesātinātu ar nepieciešamību alegoriski runāt par pretējiem poliem, kas savstarpēji pievelkas.
Aivars Leitis