GLEZNOTĀJA DMITRIJA LAVRENTJEVA IZSTĀDE
„MALDORORA VĒSTULES”
Mākslinieka saskarsme ar Lotermona poēziju devusi impulsu pievērsties mistiskajiem visuma pirmsākumiem. Gleznās redzamie monumentālie zobu attēli uz melna fona liek mums atcerēties par piederību pie bezkaislīgā kosmiskā bezdibeņa. Šie jaunisztādītie mākslinieka darbi atšķiras no iepriekšredzētajiem ar monumentālu magnētismu un apliecina mākslinieka vēlmi piedalīties mūsdienu mākslas virzības procesos.
"Būtībā šie darbi ir melnbalts izmisums. Tikai tas ir estētisks, izsvērts un nepozē. Pulsējošs melnais ar sīkiem, asiem baltā uzliesmojumiem. Baltais kā mistisks pirmsākums. Kosmoss, bezdibenis, nekas… Tieši no šīs gleznainās neesamības tumsas nāk Lotreamona, pasaules literatūras „lielā nezināmā”, „Maldorora dziesmu” autora suņi. Traģisko plakņu bezkrāsainība robežojas ar realitāti, kurā nepastāv laiks, un izceļ dienasgaismā jēgas bezdibeņus, kas iesākumā uztverami zemapziņas līmenī. Tikai vēlāk sāk nākt dažkārt vienkārši necilvēciskas asociācijas. Visos laikos māksla bijusi īpaši jūtīga pret tādiem stāvokļiem kā bailes, sāpes, nāves priekšnojautas, izmisums un nepārvarama apmātība. Pēckeidža paaudzes māksliniekiem zemteksts un ideja nozīmē ļoti daudz. Taāu šī pieredze, šis cilvēciskais uzrāviens ir neizsīkstošs jaunu nozīmju un … jaunu mītu radīšanas avots. Audekli reklāmas paneļa lielumā. Melnumā izplātas pelēkas formas, kuras palielinājumā zaudējušas jebkādu līdzību ar pirmtēliem. Gandrīz biboloģiski ritmi. Šiem Dmitrija Lavrentjeva darbiem piemīt monumentāls magnētisms. Rodas sajūta, ka bezdibenīgā telpa balstās uz cietsirdīgām un drūmām zemapziņas alūzijām, kuras pati pēc tam arī aprij, kas ir pilnībā atbilstoši Dziesmu garam. Savukārt bezdibenis pats kļūst par telpu jaunām drūmām un bieži vien postošām pārdomām. Ne jau velti Maļeviās melno krāsu sauca par intelekta aģentu. Kaut arī kopš vispārējas māksliniecisko aprindu aizraušanās ar monohromo glezniecību pagājis krietni ilgs laiks, (izstāde „Monohroms”, 1960. gads), Dmitriju Lavrentjevu saista tieši šī bezkrāsas daudzdimensionalitāte. Jo katra mākslinieka dzīvē pienāk brīdis, kad radošais nodoms grib balstīties kultūrslānī, kad kultūratmiņa iznāk priekšplānā. Lotreamona dzeja Dmitrijam Lavrentjevam devusi iespēju paskatīties uz glezniecību kā izsmalcinātu zīmju sistēmu, kas salīdzināma ar tekstu. „Maldorora dziesmas” māksliniekam nozīmē radīt pašam savu rūgto mītu un nodoties tēlainām un uzmācīgām pārdomām par to, kas ir pārliecinošs kā veca melnbaltā fotogrāfija." Svetlana Hajenko Baltijas Starptautiskā akadēmija
