INTAS DOBRĀJAS GLEZNU IZSTĀDE
No 2010. gada 5. – 27. augustam Latvijas Mākslinieku savienības galerijā skatāma gleznotājas Intas Dobrājas jubilejas retrospektīva darbu personālizstāde, kurā eksponētas gleznas, tapušas laika posmā no pirmās izstādes 1968. gadā līdz šai dienai. Izstādē izstādīti darbi, kuri atrodas Latvijas muzeju darbu arhīvos, privātkolekcijās un autores īpašuma esošie darbi.
Inta Dobrāja dzimusi 1940. gadā, 1967. gadā absolvējusi Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļu. Kopš 1972. gada Latvijas Mākslinieku savienības biedre. Mākslinieces tēmu lokā dominējošo vietu ieņem figurāli tēli, portreti, darba tematikai veltīti risinājumi, kā arī klusās dabas. Intas Dobrājas daiļrade saistās ar sadzīvē rastām vērtībām, kuras saglabājušas savu nozīmi ikvienā vēsturiskajā laika posmā.
„Intas Dobrājas mākslas ceļā nav iepriekšējā noliegšanas un lūzuma posmu. Viņa vienmēr turējusies pie telpiski tonālās glezniecības, kā pie visspilgtākā izteiksmes veida, jo neredz iemeslu, kādēļ no tā vajadzētu atteikties. Māksliniece arī saprot, cik svarīgi palikt uzticīgai sev. Jāmainās būtu tikai tad, ja forma vairs neatbilstu domai un pārliecībai, ja līdzšinējā izteiksmes valoda izrādītos izsmelta. Viņas mākslā maiņas punkti bijuši tikai kā pilnveidošanās pakāpieni, arvien prasmīgāk un tiešāk atsedzot emocionāli izjustu tēmu.” – tā Intas Dobrājas daiļradi raksturo Uldis Zemzars.
Ingrīda Burāne: Pēc nedaudz vairāk kā divdesmit gadiem māksliniece INTA DOBRĀJA ar saviem darbiem atkal ir ienākusi Mākslinieku nama galerijas zālē. Ienākusi, lai atskatītos un rādītu to, ko no savu gleznu bagātīgā un daudzveidīgā kopuma izvēlējusies nozīmīgas dzīves jubilejas skatei. Šī ir gaidīta ekspozīcija, jo kopš pirmās līdzdalības mākslas izstādēs (1968) Intai Dobrājai vienmēr bijis savs sapratēju, atzinēju loks. Un tas nav maz. Kas nodrošina māksliniecei tik ilgstošu un patiesu interesi par viņas domu un jūtu pasauli?
Te varētu minēt daudz un dažādus apstākļus, nezūdamības, laika ritējuma noteiktā sakarības. Un, protams, pašas mākslinieces personību, viņas rakstura īpašības. No tām, manuprāt, kā būtiskākās izceļamas trīs vērtības, bez kurām mākslinieks nevar nostiprināt savu vietu paaudzes, glezniecības un nacionālās (līdz ar to pasaules) kultūras kontekstā. MĒRĶTIECĪBA. No attāluma vērojot, šķiet, ka ar apbrīnojamu vieglumu māksliniece jau agros gados apzinājusies ceļu, kas ejams. Un pielikusi visas pūles, lai pašas nospraustās robežās īstenotu principus, patiesības, gudrības, kuras ieliek savas glezniecības izteiksmes noskaidrošanā. Caur skaisto, sievišķīgo, mūžīgo Inta Dobrāja runā par nepārtrauktību, vitalitāti, harmoniju. Tādējādi mākslinieces spēks sekmē to līdzsvaru, kas tik nepieciešams daudzu ētisku un estētisku vērtību sairuma laikā. PATSTĀVĪBA. Ar respektējamu noturību Inta Dobrāja ir pilnveidojusi izvēlēto tēmu un izteiksmes līdzekļu loku. Viņa nav locījusies līdzi īslaicīgām modes tendencēm, publikas gaumei un kritikas apnicīgajiem prasījumiem pēc mākslas laikmetīguma. Reiz kādā sarunā māksliniece teikusi – Kur man pašai sava pārliecība, tur es daudz neklausos nekādos labos padomos. Kurp ved ar labiem padomiem bruģēts ceļš, tas jau tautas parunā iekodēts. Uzticība savai pārliecībai ir tā, kas ļāvusi Intai Dobrājai izkopt savu balsi. Ar citām nesajaucamu, dziļu, piesātinātu, noskaņās bagātu. PROFESIONALITĀTE. Ja ar šo jēdzienu saprot ne tikai kādas ieceres teorētisku izklāstu, pieteikumu, koncepciju, bet noteiktas kvalitātes amata prasmes, tad Inta Dobrāja ir sasniegusi atzīstamu meistarību. Teicama zīmētāja, kas brīvi rīkojas ar kompozīcijas likumībām, pretgaismās tvertā niansētā kolorīta izpratne dod iespēju plaknē veidot pilnīgu telpas un formas iluzionismu. Un tieši formas izpratnē, tektonikā, apmīļojumā, manuprāt, ir kāda īpaša nianse, kas Intas Dobrājas rokrakstu dara unikālu. Varbūt tas nāk no viņas sākotnējās keramiķes izglītības. Tā vien vedas mākslinieces raženos sieviešu kailaugumus salīdzināt ar Latgales dižmeistaru vizošajām, aicinošajām piena krūkām. Un ne tikai jēdzieniskajā daudznozīmīgumā, bet tieši formu plastiskumā, atbilstībā, monumentalitātē. TALANTS? Par talantu nerunāšu. Tas piemīt gandrīz katram kādā noteiktā jomā. Talants nav ne izmērāms, ne prognozējams, ne par ātru cildināms, ne priekšlaicīgi norakstāms pie radošas kļūmes, no kurām nav pasargāts neviens. 1975. gadā režisors Hercs Franks un operators Juris Podnieks izveidoja jaunajiem māksliniekiem veltītu kinožurnālu. Tajā bija vairāki sižeti, kuri stāstīja par daudzām cerībām. Tā īsti mākslā piepildījušās un palikušas, manuprāt, tikai divas. Viena no tām ir šīs izstādes autore Inta Dobrāja. Talants nepastāv, neeksistē, neatklājas bez mērķtiecības, patstāvības un profesionalitātes.
Šuvējas. 1989. g. a/e 114x116
Māte ar bērnu. 1983. g. a/e 90x92
Ar sveci. 2000. g. a/e 46x41